Aspāzija. Mēs Divi.
Latviešu kultūra ir bagāta, it sevišķi, dzeja! Mūsu dzejnieki- klasiķi nav pārspēti ar šodienas dzeju, un viņu dzejas rindas klājas pāri gadu simtiem ar savu domas tīrību, ar izkoptu dzejas stilu un dvēselisku valodu.
Romantisms cilvēku attiecībās- tā ir viena no spilgtākām krāsām Aspāzijas dzejā.
To, kas šodien pietrūkst visvairāk starp cilvēkiem- tas ir mīļums - tāda attiecību krāsa, kas paceļ cilvēka dvēseli, un dod cerību noturīgai un mūžīgai mīlestībai.
Mūzika- Maija Lūsēna
Dzeja-Aspāzija
Aranžējums- Jānis Lūsēns jr.
Ak, putniņš, ieslēgts būrī,
Vairs nedzied dziesmiņas.
Un viens pats dārza stūrī
Aug bērzs bez liepiņas.
Ja bail tev no neatļaujas,
Tad es — es atnākšu!
Un sirsniņu tev iekš saujas
Es liktin ielikšu.
Kur citur gan pieder bāris,
Ja ne pie bārenes,
Kā vienmēr, lido spāris
Virs asru upītes.
Bet, divi kad būsim, tad smiesim
Par nenovīdumu,
Kā putniņi celsimies, skriesim
Pret dienas svīdumu.
Mēs skriesim meklēt to zemi,
Kas miglā redzas jau.
To zemi, to balto zemi,
Kur melno skumju nav.
To zilo pārpasauli,
Kur miera dzimtenē
Vairs slimais mēnestiņš sauli
Ar sāpēm nemeklē.
Kur balto Auseklīti
Ar zelta Rieteklīti
Redz, kā tie kopā vīti
Par vienu zvaigznīti.
Tur būsim mēs, bēdulīši.
Uz laimes saliņas
Kā divi mākonīši
Virs mēness maliņas.