Tautasdziesma


Pastāsti man kādā mēlē
runā tava tēvu cilts,
kādā lakstīgala spēlē,
kādā nodun zemes smilts.

Kādā sapņi čalo klusi,
puisīt, mātei azotē,
šūpuļdziesma aizmigusi,
ieķērusies karotē.

Kādus vārdus tā kā skalus
melnā naktī kūri reiz,
un uz kuru debesmalu
sirds kā kaija dusēt steidz.

Teic, ar kādu sīkstu sēklu
savā druvā tiki sēts,
kādu debess smējējspēku
izredzēts un nolādēts.

It kā dziesmai vārdi viedi,
it kā sirds caur birzi iet,
tikai sidrabotie ziedi
ziedēt grib, bet neuzzied.