Es apmulstu no tāda liela laika,
kurš manī nesaskaitīts rit.
Es tik uz brīdi gāju laukā staigāt,
nu atgriezos - jau tūlīt vienpadsmit.

Es tik uz brīdi noslēpos aiz stūra,
lai klausītos, kā zvani krūtīs sit.
Un pieri pieliktu pie akmens mūriem,
bet še tev – klāt jau vienpadsmit!

No ziedlapiņām rasa ātri tvaiko,
es laikam vēlreiz šurpu nākšu rīt.
vien apmulstot no tāda liela laika 
ko nevar paspēt lāgā saskaitīt.