Tieši tā  notika mana tikšanās ar dzejnieku Ernestu Austrumu, kad saņēmu pasta sūtījumā dzejoļu krājumu 'Mellenēs dus saburzījies kosmoss". Lasot Ernesta dzeju, bija tāda sajūta  itkā kāds mani spridzinātu no iekšienes, cik ļoti sasaucās rakstītā dzeja ar manu dvēseli, kas alka ilgus gadus uzrakstīt kaut no  ļoti personisku mūzikā, kurā es varētu atklāties kā dziedātāja tajās skaņās, kādas manī sāka skanēt pēc ilgu gadu klusēšanas mūzikā.

Dievs bija labvēlīgs tādai sadarbībai, un veda mani pa ceļu pretī Ernesta dzejai. Dzejai, kas pārdzīvojumus un sāpes, ilgas un cerības, šaubas un bailes, skarbumu un maigumu, skaidru prātu un vājprātu, realitāti un tās jušanas zudumu, saliek pakāpienos, kuri veido kāpnes pretī  mīlestībai uz Dievu,  uz cilvēku,  uz savu tautu, un sevis apzināšanos, ka esi līdzatbildīgs visos procesos, kuros Dievs ielicis savu likumu. Pĕc Ernesta ieteikuma un iedrošinājuma, ka varētu varbūt tapt albūms, balādes sāka piedzimt viena pēc otras.

Un saliekot visu kopā - manu mūziku, Ernesta Austruma dzeju,  mana dēla Jāņa Lūsēna jr. klavierspēli un skaņu režiju, Mišas Mdinaradzes aranžējumus un balsi, domāju, ka balādes spēs sasniegt klausītāju sirdis, kas ir galvenais un noteicošais mākslā.

Maija Lūsēna