Dzimusi putenī


Vakar putenis bija tik mīlīgs,
tas nāvē pār zemi krita.

Sātīgs, devīgs, un dzīvīgs.
Es gaidīju puteni citu.

Pa taku, kas aizsnigusi,
reiz gāju pār lapu līķiem.

Un meklējot zemes pulsu -
pa stikliem ar kāju īkšķiem.

Tie bija aizlaiki citi,
kas vārtrūmēs baznīcas slēja.

Tagad caur mani tu riti.
Es atritinos kā vējā.

Nu vēja zobos es lokos
kā sagša, mesta uz slitas.

Tev arvien siltākas rokas.
Es dzimusi putenī. Citā. (dziesmu versija)


Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .