Eh, Zālaman!

kā var dieviņš visu zināt
no atvasēm atvases atvasināt
es arī kā dieviņš gribētu spēt
ļauno no labā diferencēt

es debesīm lūdzos tā kā bez sāta
tavu sirdspukstu koordinātas
vai atceries reizi, kad tuvu tev biju
sirds glabā tā vektora projekciju

lai arī reizēm šķiet jau, ka klausa
dvēsele negrib būt konstante gausa
salauzt grib esību lineāro
meklējot apslēpto, nezināmo

līdz pat debesu pieskarei plešas
svešu dvēseļu matricas svešas
par savu kvadrantu raudzīties tālāk
tava funkcija elementārā

eh, Zālaman, vilšanās nolemtība 
nav tikai nejauša varbūtība
šķiet dieviņam rādās amizanti
šie laimes nelaimes determinanti